Oficiālā hronika
Tajā laikā strādāju Ventspils “Lauktehnikā” “Moskvič” remontu cehā. Mūsu priekšnieks bija kvēls neatkarīgas Latvijas patriots Miervaldis Rudēvics. Viņš arī bija galvenais barikāžu organizators no Ventspils “Lauktehnikas”. Tika sapulcināti visi “skārdnieku”un “moskviču” cehu strādnieki un izskaidrota situācijas nopietnība. Atceros, ka īpaši tika uzsvērts lēmumu doties pieņemt pašam visu kārtīgi izsverot, jo bija iespēja arī neatgriezties. Es nesen biju atgriezies no dienesta PSRS Gaisa desanta karaspēkā. Bija jocīga sajūta, ka tagad būs jākaro pret saviem nesenajiem biedriem. Viļņā tolaik ārdījās Pleskavas desanta divīzijas tanciņi. Lēmums doties tika pieņemts nešaubīgi, varbūt arī tāpēc, ka tas solījās būt varens piedzīvojums. Miervaldis noorganizēja “lauķenes” “ļetučku” kravas mašīnu ar pārvietojamo darbnīcu, kurā bija arī apsildes krāsns. Rīgā barikāžu celšanas darbi ritēja pilnā sparā. Mūs nez kāpēc norīkoja tieši pie Augstākās Padomes (Saeimas) durvīm. Mūsu brigādes uzdevums bija apsargāt Augstākās Padomes durvis. To arī pārmaiņus, ar Latvijas karogu rokās, darījām visu barikāžu nedēļu. Protams, izmantojām iespēju izstaigāt arī citus barikāžu objektus , pagulēt bibliotēkā vai kur citur , jo durvis bija vaļā visur. Šo tautas vienotības sajūtu nekad vairs neizjust. Tas bija vienreizēji. Latvieši, krievi , bagāti un nabagi palīdzēja viens otram ar ko tik varēja. Ar pārtiku, siltu tēju, ar informāciju , bezmaksas avīzēm, satelīta televīzijas pārraidēm.
To visu atceroties šodien kļūs diezgan bēdīgi. Pat tās “bļembas” Barikāžu aizstāvju piemiņas zīmes nav saņēmis neviens no strādniekiem, bet lielie priekšnieki , kas Rīgā nemaz nebija. Par Miervaldi nav runa , Viņš nesen aizgāja mūžībā ar Latvijas vārdu uz lūpām. Bet arī viņš uzsvēra, ka toreiz necīnījās par tādu Latviju, kāda tā ir tagad.
Kopš tām dienām daudzi raksta un jautā, kāpēc mēs bijām uz barikādēm: «Barikāžu dienās, stāvēdami pie betona bluķiem un ugunskuriem, mēs sapņojām par citu, labāku dzīvi.» «Barikāžu un puča dienās nemanīju daudzus kungus – biedrus, kas tagad sēž parlamentā, Ministru kabineta, ministrijās un citās prestižās vietās.» «Mēs neziedojām savu laiku, veselību un dzīvību krieviski latvisku, boļševistiski bēdīgu jaunbagātnieku labklājībai uz mūsu nabadzīgo grašu rēķina.» Tie ir daži izraksti no barikāžu dalībnieku vēstulēm, jo varas gaiteņos ātri aizmirsa rūpēties un gādāt par tiem, par tautu, kas izstāvēja barikāžu ugunskura dūmos šo brīvību.
Grūti bez rūgtuma atcerēties, kas noticis valstī brīvības gados. Boļševistiskā okupācija transformējās finansu ekonomiskajā. Tā dēvētie austrumu un rietumu investori (lieku vai netīru naudu turētāji) pērk, uzpērk, pārdod un pārpārdod zemi, ēkas, akvatorijus un citu tautai piederošu mantu…
Nemākulīga, mantkārīga, bezatbildīga, pasīva un nodevīga, daudzu valdošo organizāciju, kā arī daudzpartijiska, kašķīga darbība sašķēla tautu, izveidojot neredzamas, bet jaušamas barikādes…, kuru vienā pusē stāv deputāti, ministri, ierēdņi, baņķieri, ofšoristi, visādi padomnieki un pilnvarnieki, partiju elite. Viņpus barikādēm mīņājas pensionāri, invalīdi, represētie, zemnieki, strādnieki, skolotāji, mediķi, zinātnieki, mākslinieki, policisti un citu labu darbu darītāji. Ieklausīsimies Svētajos Rakstos teiktajā: «Ikviena valsts, kur iekšējs naids, aiziet bojā; un neviena pilsēta vai nams, kur iekšējs naids, var nepastāvēt.»
Šeit vēl viedoklis atšķirīgs no oficiālā aisbergs.lv
Visas fotogrāfijas manas. Bildētas ar krievu analogo fotokameru FED3. Saprotu , ka kvalitāte drausmīga, bet citu nav.
Labas atmiņas. Pats biju turpat netālu, pie Jēkaba ielas sākuma, tur kur sākumā bija tikai Kultūras ministrijas “Kubaņa” un otra a/m, no pirmās līdz pēdējai naktij. Vēlāk atbrauca Kraz, atveda “ežus” un zvejnieki atveda tīklus, kurus salika uz jumtiem.
PS. “Biezais” ar satelītu ir zināms ogrēnietis, nu jau citā saulē..