Mazliet audiofīlisma.

Kāpēc mūsdienās izdotie CD uz normālas aparatūras skan slikti? Skan it kā ierakstīti trubā. Nav nekādas detalizācijas, nav telpiskuma, viss saplūst vienā putrā. Daudziem cilvēkiem pat sāk sāpēt galva, klausoties šādus ierakstus ilgāk par pusstundu. Viens no iemesliem ir dinamiskā diapazona kompresija. Dinamiskais diapazons ir starpība starp klusāko un skaļāko skaņu.

Kaut kur 2000. gadu sākumā kāds no mūzikas industrijas darboņiem izdomāja, ka CD, kurš skan skaļāk par konkurentu izdoto, pirks vairāk. ( Nu loģika. Nevis vajadzīga labāka mūzika, bet vienkārši skaļš ieraksts). Tad arī sākās “loudness war”. Ierakstu kompānijas sāka izdot aizvien skaļākus un skaļākus CD. Vecie ieraksti tika pārizdoti, tipa remasterētā veidā. Bet tam visam apakšā ir būtisks trūkums. CD formātam ir noteikta maksimālā skaļuma robeža. Lai dabūtu kopējo skaļumu lielāku, tiek pielietots dinamiskā diapazona kompresors. Būtībā visas skaļākās skaņas tiek vienkārši aizvāktas un kopējas skaņas līmenis pacelts. Skaļi ieraksti it kā labi skan visādos “bumboksos”, mašīnā, lētās austiņās, kur nav nekādu kvalitātes prasību. Uz normālas aparatūras būs dzirdams “dzidruma” zudums.

Dinamisko diapazonu DR var izmērīt. Visvienkāršāk to izdarīt ar atskaņotāja Foobar2000 spraudni  Dynamic Range Meter. Ir arī online datubāze, kas šos mērījumus apkopo http://dr.loudness-war.info/album/list Tur uzskatāmi var redzēt kā DR laika gaitā samazinājies.

Pirms 2000. gada ierakstītos ierakstus ir vērts pameklēt pirmizdevumos. Gan CD, gan digitālās kopijas. Par mūsdienās radītu pop mūziku grūti ko spriest. Brīžam liekas, ka skaņu inženieri palikuši kurli. Tur ar dinamisko diapazonu vien nebūs līdzēts. Laikam jau datoros radītais pavadījums nevar skanēt savādāk. Vai nu arī straumēšanas servisi, tipa Spotify sākuši diktēt kaut kādus noteikumus, kā vajadzētu skanēt, lai viņi varētu “labi” straumēt.

Pēdējā laikā radies tāds mīts, ka labi var skanēt tikai vinils. Daudzas ārzemju popzvaigznes savus ierakstus izdod arī vinila platēs. Tā tagad tāda modes lieta. Vinilam ir savas problēmas, bet ar dinamisko diapazonu viss kārtībā. Tā piemēram Katy Perry 2010. gada albums Teenage Dream CD ir ar DR 6, vinils ar DR 12. Uz labas aparatūras vinils noteikti skanēs labāk. Bet tas nenozīmē, ka CD nevar skanēt labi.

Cilvēkam parastajam pie laba skanējuma sanāk tikt par stipri mazākām naudiņām tieši ar digitālo avotu, jo, lai vinils kvalitatīvi skanētu, vajadzīgs kvalitatīvs atskaņotājs, kvalitatīva galva un pašam vinilam jābūt kvalitatīvam. Mūsdienu lētā gala DAC kļuvuši tik labi, ka vienos vārtos uzvar manu 10 gadus veco Yamaha SACD atskaņotāju. Labs CD vai tā digitālā kopija un normāls DAC var sacensties ar lētā gala vinila atskaņotājiem. Pēc manām domām, pat uzvarēt, jo vinilam ir daudzas citas problēmas, bet par to citreiz.

Kā tāds labs piemērs ir Ilmāra Dzeņa ieraksti. Šī, savulaik ļoti populārā dziedātāja plates firma “Balss”  2001. gadā izdeva uz CD. Divas plates uz viena CD. Izklausās, ka šīs, septiņdesmitajos gados izdotās plates uz CD pārnestas bez jebkāda remastera. CD DR ir 12 un skan tikpat labi, kā manas vecās lentas, kuras rakstītas no platēm. Tā kā, ja grib, tad var.

Nobeigumā neliels video, kā tiek remasterēts CD.

This entry was posted in Audio. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *